Lielām idejām nav ne sākuma, ne beigu, tās ir bezgalīgas. Laicīga izrādās tikai, tā saukto, „lielo ideju” jēga, raksturs un loma. Arī spēles ideja pati par sevi ir mūžīga. Varam tikai minēt, kas - pats vārds spēle vai tajā ietvertā jēga - bija pirmsākums tiem procesiem, kuri cilvēces attīstībā apzināti vai neapzināti spēlējuši izšķirošus pavērsienus.

Pirmsākumos spēle ir bijusi tikai asprātīgs atmiņas un kombinēšanas mākslas vingrinājums, tikai rotaļa un laika kavēklis. Tomēr spēle bija un ir saistoša un aizraujoša tieši ar ierobežojumu laikā un telpā, noteikumiem, kuriem pakļaujamies no brīvas gribas.

Spēle ir rotaļa, kurā valda neierobežots plastiskums un kas kļuvusi par mūsu kultūras izsmalcinātu, simbolisku patiesības meklējumu izpausmi, par alķīmiju starp kultūru un vērtībām. Spēle allaž atradusies starp neskaitāmiem aizspriedumu dzirnakmeņiem: estētisko un ētisko, mietpilsonisko un brīvdomīgo, lomām un maskām, kas pavada mūs ikdienā. Gadsimtiem ilgi pat intelektuāļi pametuši pasauli likteņa varā un nodevušies spēlei – rotaļai ar kultūras saturu un vērtībām.

Cilvēks kopš neatminamiem laikiem cenšas izprast sevi un savas esības jēgu. Spēles fenomens palīdz to saprast un padara esību vieglāku, ja vien esam pietiekami atklāti un drosmīgi to saredzēt un atzīt.

Mūs fascinē cilvēki, kuri dzīvo viegli, rotaļīgi, improvizējot un vienlaikus ievērojot kādus nerakstītus noteikumus. Dzīve noteikumiem negrib pakļauties, spēle bez noteikumiem nevar pastāvēt. Vienlaikus, ja kāda spēle vairs neīsteno tās jēgu, pastāv iespēja sākt citu – jaunu - spēli.

Spēle ļauj mums improvizēt, mainīties lomām, identificēties, slēpties, meklēt un atrast un tā atkal no jauna. Būt pašam un vienlaicīgi kļūt par incognito*, slēpjoties aiz izvēlētas maskas, – tāda ir spēles laukuma izvēles brīvība.

Spēle ļauj uzlikt un noņemt maskas. Kā sev tā citiem. Spēlējot mēs liekam maskas, un spēle ir tā, kur maskas krīt. Spēle, ar vai bez maskas, atbrīvo mūsu garu, bet brīvs gars ir ideju un radības tronis. Reiz baudīts, tas kļūst neizdzēšams un sauc atgriezties vēl un vēl. Spēle un maska vienus ieceļ par dzīves valdniekiem, citus - gāž no troņa. Maskas viena puse ir krāsaina, bet otra – kaila.

Spēle sniedz brīvību izvēlei, bet vai spēle ir augstākā attīstības virsotne? Vai tomēr tā ir tikai rotaļa? Vai spēle pelnījusi tai gadsimtiem ilgi veltīto uzmanību? Gandrīz kā Šekspīra „Būt vai nebūt”, jautājums, kas ir Spēle pati par sevi un kas tā ir spēlējošajiem, varētu būt mūžīgas filozofiskas pārdomas.